Mūžīgās pilsētas darbdienas

Dzejnieks Tibulls bija pirmais, kurš jau gadsimtā pirms mūsu ēras nosauca Romu par Mūžīgo pilsētu. Par mūžīgu to droši var saukt arī tāpēc, ka ar veselu mūžību nepietiktu, lai apskatītos un patiesi ieraudzītu visu, ko šī pilsēta piedāvā. Taču labāk vismaz mazliet nekā nemaz! Mēs esam saplānojuši pabūt Romā pirms došanās uz itāļu draudzenes "mazajām" itāļu kāzām ar 150 viesiem kādā pilsētiņā stundas brauciena attālumā no Itālijas galvaspilsētas.

Lidmašīna turpceļā ir pilna atpūtnieku, un visapkārt skan priecīgas čalas, kur nu kurais dosies pavadīt laiku Itālijā! Izkāpuši ejam uz vilcienu turpat lidostā, jo skaidri atceros, kā iepriekšējā braucienā Romā ar taksometru, neskatoties uz teorētiski fiksētu maksu līdz lidostai, man paprasīja krietni lielāku summu. Vilciens maksā 14 eiro, un diviem tas sanāk lētāk nekā ar taksometru (48 eiro), tāpat arī ātrāk, jo sastrēgumi uz ceļiem apkārt Romai ir grandiozi. Nervus kutinošo bezbiļetnieku stāstu cienītājiem gan uzreiz jāiesaka – bez biļetes te nevajadzētu riskēt braukt, jo tās rūpīgi pārbauda.

Ilgi domājot, kurā no neskaitāmajām Romas viesnīcām palikt, beigu beigās apstājamies pie mazītiņa viesu namiņa netālu no Trevi strūklakas un tikai 15 minūšu ejamā attālumā no stacijas. Pāri ielai ir Barberīni pils, kurā atrodas antīkās mākslas muzejs, bet divu minūšu attālumā – metro. Šķiet, esam mazliet nost no galvenajām tūristu takām, taču pietiekami tuvu visiem interesantākajiem apskates objektiem!

Romā ielidojam trešdienā, bet uz nākamo vietu jādodas piektdien, tāpēc mūsu rīcībā ir vien pusotra diena, lai izjustu Mūžīgo pilsētu. Ir pašas jūnija beigas, un, neskatoties uz mazliet mākoņaino laiku, pilsētā ir karsti. Kur vien skaties, visur tūristu pūļi – no tiem vasarā neizvairīties, turklāt nedēļas nogalēs ir vēl trakāk. Itāļi teic, ka izņēmums vasarā ir vienīgi augusts – viņi paši tad dodas prom uz pludmalēm un saka, ka tad Roma kļūst par "mirušo pilsētu".